Sveiki, ir ceturtdiena, kas nozīmē, ka ir jādzimst jaunam bloga ierakstam.
Šoreiz es gribētu paspriedelēt par pasaules bestselleriem, jeb latviski runājot dižpārdokļiem. Nenoliegšu, ka esmu izlasījusi dažus besselerus. Gan visas Krēslas, gan visus Harijus Poterus, gan Bada Spēles (vēl joprojām meklēju pēdējo izdoto grāmatu), gan visas Dena Brauna grāmatas, gan ne tik zināmus darbus kā Balties Oleandri, 99franki, dažas Stīvena Kinga grāmatas un pamatskolas gados pat visus jauniešu sērijas romānus u.c. :D Varu bilst, ka mani lielākie mīluļi ir, protams, Harītis un tad vēl Dens Brauns, un tad vēl Baltie Oleandri. Tagad tā aizdomājoties paliek skumji, ka esmu visas šīs grāmatas JAU izlasījusi. Apskaužu tos, kuriem vēl tas ir priekšā.
Bet lai nu cik stilīgi ir noniecināt Harija Potera cienītājus, iesaku vispirms izlasīt visus šos darbus, , jo nu kādreiz es arī biju šo cilvēku barā, bet izlasīju pirmo Harīša grāmatu un iepatikās. Aptuveni mēneša laikā (maksimums ar vienu nedēļa atstarpi) izlasīju visas grāmatas. Un briest doma darīt to atkārtoti. Jo nu ja tu to neesi izlasījis HP es tevi gandrīz vai necienu. :D Jo tā ir laba grāmata. Nesalīdzināma ar Krēslas vērtības ziņā.Viņā ir paslēpti ļoti daudz un dažādu kodu un šīs grāmatas ļoti aizrauj. Un es personīgi neesmu vēl satikusi cilvēku, kas ir izlasījis visas HP grāmatas un tās viņam nav patikušas.
Bet kas man tracina šajā dižpārdokļu sistēmā... Šīm sērijveida bestselleriem pati sūdīgākā parasti ir tieši pēdējā grāmata. Es nezinu varbūt vaina ir manī, ka man ir grūti samierināties ar pēdējo grāmatu, bet man parasti liekas, ka nobeiguma grāmata sagrauj mani visu labo ko es esmu guvusi no iepriekšējām grāmatām. Nē, nu ļoti ticams, ka tam ir vienkārši kāds psiholoģisks izskaidrojums.
Bet kas mani tiešām, tiešām vienmēr ir saniknojies ir grāmatu ekranizējumi. Mana ziņkārība ir pārāk liela un es grāmatas ekranizējumus skatos, bet rezultāts ir viens un tas pats-vilšanās. Varētu vienkārši to aizliegt. Tā būtu cieņas izrādīšana pret gara darba autoru, kā arī tas asinātu cilvēku notrulinātos prātus. Lasot grāmatu cilvēks ieslīkst savā iedomu pasaulē un ir traki, ka to sagrauj šie holivuduskie tēli un stāsts, bet tas diemžēl arī ļoti izkropļo pašu grāmatas noskaņu un vēstījumu. Pēdējā grāmata, ko izlasīju bija Geišas stāsts un pēc filmas noskatīšanās es sev esmu nosolījusies neskatīties ekranizējumu, ja grāmata ir bijusi laba. Geišas stāsta ekranizējums bija tik galīgi nepielīdzināms grāmatai, un holividisko elementu tur bija līdz vēmienam daudz. Nu bet ko darīt, ka pasaulē ir tik daudz tupu cilvēku, kuri labāk pagaida filmu, nekā izlasa grāmatu. Un tādu cilvēku kļūst arvien vairāk, un tas ir ļoti, ļoti skumji.
Lasu grāmatas jau no bērnības un lasot labu grāmatu tu zaudē laika izjūtu un prāts tiek ievilkts citā laika pasaulē- iedomu pasaulē. Un man patīk tā sajūta, ka ikdienā lasot noteikto grāmatu tu gandrīz vai iegūsti sev otru pasauli, jo bieži vien ir tā sajūta, ka papildus savai ikdienai tu ar nelielu sevis daļu dzīvo līdzi šīs grāmatas stāstam un pielīdzini savu dzīvi no iedomu realitātes. Es ceru, ka jūs mani sapratāt. :D
Lai nu kā, cilvēki, lasiet grāmatas. Būšu arī pateicīga par komentāriem un jūsu domām. :)
Eila.
