ceturtdiena, 2011. gada 22. decembris



Sveiki, ir ceturtdiena, kas nozīmē, ka ir jādzimst jaunam bloga ierakstam.

Šoreiz es gribētu paspriedelēt par pasaules bestselleriem, jeb latviski runājot dižpārdokļiem. Nenoliegšu, ka esmu izlasījusi dažus besselerus. Gan visas Krēslas, gan visus Harijus Poterus, gan Bada Spēles (vēl joprojām meklēju pēdējo izdoto grāmatu), gan visas Dena Brauna grāmatas, gan ne tik zināmus darbus kā Balties Oleandri, 99franki, dažas Stīvena Kinga grāmatas un pamatskolas gados pat visus jauniešu sērijas romānus u.c. :D Varu bilst, ka mani lielākie mīluļi ir, protams, Harītis un tad vēl Dens Brauns, un tad vēl Baltie Oleandri. Tagad tā aizdomājoties paliek skumji, ka esmu visas šīs grāmatas JAU izlasījusi. Apskaužu tos, kuriem vēl tas ir priekšā.

 Bet lai nu cik stilīgi ir noniecināt Harija Potera cienītājus, iesaku vispirms izlasīt visus šos darbus, , jo nu kādreiz es arī biju šo cilvēku barā, bet izlasīju pirmo Harīša grāmatu un iepatikās. Aptuveni mēneša laikā (maksimums ar vienu nedēļa atstarpi) izlasīju visas grāmatas. Un briest doma darīt to atkārtoti. Jo nu ja tu to neesi izlasījis HP es tevi gandrīz vai necienu. :D Jo tā ir laba grāmata. Nesalīdzināma ar Krēslas vērtības ziņā.Viņā ir paslēpti ļoti daudz un dažādu kodu un šīs grāmatas ļoti aizrauj. Un es personīgi neesmu vēl satikusi cilvēku, kas ir izlasījis visas HP grāmatas un tās viņam nav patikušas. 
          Bet kas man tracina šajā dižpārdokļu sistēmā... Šīm sērijveida bestselleriem pati sūdīgākā parasti ir tieši pēdējā grāmata. Es nezinu varbūt vaina ir manī, ka man ir grūti samierināties ar pēdējo grāmatu, bet man parasti liekas, ka nobeiguma grāmata sagrauj mani visu labo ko es esmu guvusi no iepriekšējām grāmatām. Nē, nu ļoti ticams, ka tam ir vienkārši kāds psiholoģisks izskaidrojums.
Bet kas mani tiešām, tiešām vienmēr ir saniknojies ir grāmatu ekranizējumi. Mana ziņkārība ir pārāk liela un es grāmatas ekranizējumus skatos, bet rezultāts ir viens un tas pats-vilšanās. Varētu vienkārši to aizliegt. Tā būtu cieņas izrādīšana pret gara darba autoru, kā arī tas asinātu cilvēku notrulinātos prātus. Lasot grāmatu cilvēks ieslīkst savā iedomu pasaulē un ir traki, ka to sagrauj šie holivuduskie tēli un stāsts, bet tas diemžēl arī ļoti izkropļo pašu grāmatas noskaņu un vēstījumu. Pēdējā grāmata, ko izlasīju bija Geišas stāsts un pēc filmas noskatīšanās es sev esmu nosolījusies neskatīties ekranizējumu, ja grāmata ir bijusi laba. Geišas stāsta ekranizējums bija tik galīgi nepielīdzināms grāmatai, un holividisko elementu tur bija līdz vēmienam daudz. Nu bet ko darīt, ka pasaulē ir tik daudz tupu cilvēku, kuri labāk pagaida filmu, nekā izlasa grāmatu. Un tādu cilvēku kļūst arvien vairāk, un tas ir ļoti, ļoti skumji.

Lasu grāmatas jau no bērnības un lasot labu grāmatu tu zaudē laika izjūtu un prāts tiek ievilkts citā laika pasaulē- iedomu pasaulē. Un man patīk tā sajūta, ka ikdienā lasot noteikto grāmatu tu gandrīz vai iegūsti sev otru pasauli, jo bieži vien ir tā sajūta, ka papildus savai ikdienai tu ar nelielu sevis daļu dzīvo līdzi šīs grāmatas stāstam un pielīdzini savu dzīvi no iedomu realitātes. Es ceru, ka jūs mani sapratāt. :D

Lai nu kā, cilvēki, lasiet grāmatas. Būšu arī pateicīga par komentāriem un jūsu domām. :)

Eila. 

pirmdiena, 2011. gada 19. decembris

Russian.

Čav, cilvēk!
Mani, droši vien tāpat kā jūs, pēdējā laikā ir ļoti uzrunājusi mūsu situācija valstī, kas ir saistīta ar mūsu dzimto latviešu valodu un krievvalodīgajiem iedzīvotājiem.
Sāksim ar to, ka es strādāju tirdzniecības centrā „Mols”, kas kā zināms, atrodas  Maskačkā, kurā dzīvo ļoti daudz krievvalodīgo iedzīvotāju. Strādāju es apkalpojošajā sfērā , kurā ir nepieciešam runāt ar klientiem, BET manas krievu valodas zināšanas ir diezgan trūcīgas un jūs droši vien varat iedomāties, ko tas nozīmē...Jā, problēmas. Bet kopuma es ar šo rakstu vēlējos salīdzināt manu nostāju pirms un pēc ziņām par aktuālo krievu valodas referendumu.
Esmu atbildīga darbiniece, un man patīk strādāt ar cilvēkiem, tāpēc nekad, pat iekšēji, neesmu izjutusi naidu, vai jebkādu necieņu pret klientiem, lai arī kādi viņi būtu. Labi, es atzīšu, ka nekad neesmu bijusi sajūsma par krievvalodīgo cilvēku daudzumu Latvija, bet sākumā savā darbā es izjūtu ļoti lielu diskomfortu, UN PAT vainas apziņu, ka es kā pārdevēja nespēju runāt ar klientu krievu valodā. Bet tajā pašā laikā pretī veikalā strādā mana vecuma meitene, kas nespēja ar mani runāt latviski...Lai nu kā, šos trīs mēnešus, ko esmu jau nostrādājusi Molā esmu saskārusies tikai dažas reizes, kad klients izrāda kādu nepatiku pret to, ka es nesaprotu krievu valodu. Visspilgtāk atmiņā man ir palikusi jauna, augstprātīga izskata krievvalodīga sieviete, kura sarunas vidū saprazdama, ka nesaprotu krieviski, uzreiz aizgriezās prom, noteikdama: "Spasiba, ģevuška". Starp citu, divas trešdaļas Mola klientu ir krievi. Bet lai nu kā, par spīti visam, cilvēki ir saprotoši, un spriežot pēc manas stostīšanās, vienkārši pasaka, lai es runāju latviski, jo viņi mani saprotot, bet diemžēl komunikācija no viņu puses turpinās krievu valodā. Vēl viens gadījums, ko es spēju ļoti novērtēt bija viens jauneklis, kas sākotnēji man atgādināja tipisko jauno krievu, jeb tautā saukto urlu, bet mani ļoti pārsteidza viņa vēlme ar mani runāt latviski, lai es arī jutu, ka viņam tas sagādā ļoti lielas grūtības.
          Bet laiks gāja, sāku jau pierast pie savas darba vietas īpatnības. Tad sāka pa malām plūst informācija par referendumu un parakstiem. Es mēģināju, tīri sevis labā, šādai informācijai nepievērst uzmanību, līdz es ar draudzeni sākām par to runāt dienu pirms parakstu apkopošanas rezultātiem. Dzirdot aptuvenos pētījumu datus...man kuņģī kaut kas sagriezās. Mana reakcija bija gandrīz vai fiziska. Kaut kas starp riebumu un dziļām skumjām. Un tam pa virsu vēl es redzēju šo briesmīgo (un teikšu kā ir, ļoti spēcīgo) video:  http://www.youtube.com/watch?feature=player_embedded&v=iNEd5ODOUn8&skipcontrinter=1 
Šī visa informācija kopumā, manī radīja spēcīgas emocijas. Un pēc šīs visas informācijas gūzmas, man bija kauns, par to, ka es tik ļoti centos izpatikt kādam runājot krieviski, un ka es biju izjutusi diskomfortu. Sevi es varu minēt, kā vienu no piemēriem, kas balstīts uz apgalvojumu, ka Latvijai drīz vien draud nopietna tautas sašķelšanās . Lai nu kam tas ir izdevīgi, manī šis referendums radīja vēl lielāku distanci pret krievvalodīgajiem Latvijas iedzīvotājiem. Arvien vairāk es sevi pieķeru pie domas, ko teiktu šis cilvēks, kas pie manis tagad iepērkas, ja es viņam prasītu:
„Vai tu parakstījis par referendumu? KĀPĒC tas ir vajadzīgs?”
Bet lai nu kā, es vēl joprojām neesmu guvusi atbildi  uz jautājumu, kāpēc Latvijai ir nepieciešama otra valoda, ja ņem vērā šī brīža tā jau saspīlēto Latvijas stāvokli saistība ar to?
 Man vēl būtu daudz ko teikt, bet ne jau mans mērķis ir naida kurināšana, bet gan tīri subjektīvās sajūtas un neizpratne. Neesmu naciste, bet cieņai pret valsti, kurā tu dzīvo, ir tomēr jābūt, un mani šāda attieksme dziļi aizvaino.

P.S. Ceru uz jūsu atsaucību un komentāriem, jo tie man ir ļoti nozīmīgi .

Visu labu,
Eila.