Čav, cilvēk!
Mani, droši vien tāpat kā jūs, pēdējā laikā ir ļoti uzrunājusi mūsu situācija valstī, kas ir saistīta ar mūsu dzimto latviešu valodu un krievvalodīgajiem iedzīvotājiem.
Sāksim ar to, ka es strādāju tirdzniecības centrā „Mols”, kas kā zināms, atrodas Maskačkā, kurā dzīvo ļoti daudz krievvalodīgo iedzīvotāju. Strādāju es apkalpojošajā sfērā , kurā ir nepieciešam runāt ar klientiem, BET manas krievu valodas zināšanas ir diezgan trūcīgas un jūs droši vien varat iedomāties, ko tas nozīmē...Jā, problēmas. Bet kopuma es ar šo rakstu vēlējos salīdzināt manu nostāju pirms un pēc ziņām par aktuālo krievu valodas referendumu.
Esmu atbildīga darbiniece, un man patīk strādāt ar cilvēkiem, tāpēc nekad, pat iekšēji, neesmu izjutusi naidu, vai jebkādu necieņu pret klientiem, lai arī kādi viņi būtu. Labi, es atzīšu, ka nekad neesmu bijusi sajūsma par krievvalodīgo cilvēku daudzumu Latvija, bet sākumā savā darbā es izjūtu ļoti lielu diskomfortu, UN PAT vainas apziņu, ka es kā pārdevēja nespēju runāt ar klientu krievu valodā. Bet tajā pašā laikā pretī veikalā strādā mana vecuma meitene, kas nespēja ar mani runāt latviski...Lai nu kā, šos trīs mēnešus, ko esmu jau nostrādājusi Molā esmu saskārusies tikai dažas reizes, kad klients izrāda kādu nepatiku pret to, ka es nesaprotu krievu valodu. Visspilgtāk atmiņā man ir palikusi jauna, augstprātīga izskata krievvalodīga sieviete, kura sarunas vidū saprazdama, ka nesaprotu krieviski, uzreiz aizgriezās prom, noteikdama: "Spasiba, ģevuška". Starp citu, divas trešdaļas Mola klientu ir krievi. Bet lai nu kā, par spīti visam, cilvēki ir saprotoši, un spriežot pēc manas stostīšanās, vienkārši pasaka, lai es runāju latviski, jo viņi mani saprotot, bet diemžēl komunikācija no viņu puses turpinās krievu valodā. Vēl viens gadījums, ko es spēju ļoti novērtēt bija viens jauneklis, kas sākotnēji man atgādināja tipisko jauno krievu, jeb tautā saukto urlu, bet mani ļoti pārsteidza viņa vēlme ar mani runāt latviski, lai es arī jutu, ka viņam tas sagādā ļoti lielas grūtības.
Bet laiks gāja, sāku jau pierast pie savas darba vietas īpatnības. Tad sāka pa malām plūst informācija par referendumu un parakstiem. Es mēģināju, tīri sevis labā, šādai informācijai nepievērst uzmanību, līdz es ar draudzeni sākām par to runāt dienu pirms parakstu apkopošanas rezultātiem. Dzirdot aptuvenos pētījumu datus...man kuņģī kaut kas sagriezās. Mana reakcija bija gandrīz vai fiziska. Kaut kas starp riebumu un dziļām skumjām. Un tam pa virsu vēl es redzēju šo briesmīgo (un teikšu kā ir, ļoti spēcīgo) video: http://www.youtube.com/watch?feature=player_embedded&v=iNEd5ODOUn8&skipcontrinter=1
Šī visa informācija kopumā, manī radīja spēcīgas emocijas. Un pēc šīs visas informācijas gūzmas, man bija kauns, par to, ka es tik ļoti centos izpatikt kādam runājot krieviski, un ka es biju izjutusi diskomfortu. Sevi es varu minēt, kā vienu no piemēriem, kas balstīts uz apgalvojumu, ka Latvijai drīz vien draud nopietna tautas sašķelšanās . Lai nu kam tas ir izdevīgi, manī šis referendums radīja vēl lielāku distanci pret krievvalodīgajiem Latvijas iedzīvotājiem. Arvien vairāk es sevi pieķeru pie domas, ko teiktu šis cilvēks, kas pie manis tagad iepērkas, ja es viņam prasītu:
„Vai tu parakstījis par referendumu? KĀPĒC tas ir vajadzīgs?”
Bet lai nu kā, es vēl joprojām neesmu guvusi atbildi uz jautājumu, kāpēc Latvijai ir nepieciešama otra valoda, ja ņem vērā šī brīža tā jau saspīlēto Latvijas stāvokli saistība ar to?
Man vēl būtu daudz ko teikt, bet ne jau mans mērķis ir naida kurināšana, bet gan tīri subjektīvās sajūtas un neizpratne. Neesmu naciste, bet cieņai pret valsti, kurā tu dzīvo, ir tomēr jābūt, un mani šāda attieksme dziļi aizvaino.
P.S. Ceru uz jūsu atsaucību un komentāriem, jo tie man ir ļoti nozīmīgi .
Visu labu,
Eila.
Domāju,ka te neizpratne būtu jāvelta nevis visiem tiem , kuri ir parakstījušies (jo pēc tā, cik veiksmīgi Lindermanis un viņa komanda spēj skalot smadzenes, par šo cilvēku izvēli nevajadzētu brīnīties), bet gan tiem,kas rosināja šo parakstu vākšanu. Jo lielākā daļa,kas aizgāja un iedeva savu parakstu pirms tam pat iedomājušies(kur nu vēl izjutuši) nebija to,ka viņi ir apspiesti vai kā savādāk tiek ierobežoti. Tas ir vienkārši smieklīgi. Cilvēkam nevajag daudz- vajag pateikt,ka kāds pret tevi izturas netaisnīgi un tev ir jācīnās, lai cilvēks sevī atmodinātu visas tieksmes būt ievērotam un kaut ko pierādīt, pat nepadomājot, tā ir vai tā nav, cik tas ir vajadzīgi vai nevajadzīgi. Ja saka, tad tā ir! Ja liek, tad ir jādara! Un tas ir viss pie kā apstājas cilvēka prāts. Un tad,kad viņi saprot,ka viņu rīcībai tiešām nav pamatojuma, sākas attaisnojošu iemeslu meklēšana demokrātijā, cilvēktiesībās utt. Kurš no viņiem spēj pateikt,kāpēc ir parakstijies par krievu valodu? gandrīz NEVIENS! (standarta atbilde- "Mēs taču arī esam cilvēki!"- Vajadzētu uzzināt cik bieži viņi dēļ tā,ka valstī ir tikai viena oficiālā valoda ir jutušies kā necilvēki.)
AtbildētDzēstPie vainas ir spēcīgs līderis,kas savu interešu labā ir prasmīgi spējis manipulēt ar tūkstošiem iedzīvotāju. (Mēs varētu rīkot referendumu par valstij nevēlama cilvēka statusa piešķiršanu Lindermanim.)
Protams- vienmēr būs arī tie, kuri VIENKĀRŠI NESAPRATĪS(jo viņi savā ” būtībā” ir ļoti VIENKĀRŠI),kāpēc ir jāliek eksāmens latviešu valodā,kāpēc ir jāciena valsts utt. Šiem Latvijas iedzīvotājiem to ieskadrot nav iespējams. Tādi cilvēki vienmēr ir bijuši un vienmēr būs.
Precīzi, domāju tieši tāpat jūtas vairums Latvijā dzīvojošo - gan latviski, gan krievu valodā runājošie. Vienmēr esmu uzskatījis, ka visi šie balagāni ir tikai smalku manipulāciju rezultāts.
AtbildētDzēstCik esmu pats sastapies ar krievvalodīgi runājošajiem, ļoti reti nerunā vai negrib runāt latviski ... piemetinot, ka runāju par savas paaudzes cilvēkiem.
Nu tur jau tā lieta.
AtbildētDzēstTas jau ir gandrīz kā dzīvniecisks instinkts, sekot baram, sekot...Nedomāt ar galvu. Neanalizēt situāciju.
Bet skumji arī ir tas, ka nav neviena pretējā spēka, kas paskaidro kāpēc tā nevajaga. Jo pats par sevi valstī situācija ir tā nokaitēta, ka ja tu sāksi krieviem skaidrot kaut ko par viņu valodu, tas instinktīvi tiek uztverts kā naids pret viņu tautību.
Un es šajā situācija reāli alkstu pēc jebkādas reakcijas no latviešu puses.
Labi, ka vismaz Saeima ir novēlējusi PRET.
Vēl vienas valsts valodas ieviešana nozīmē papildu izdevumus valsts budžetā, jo visās valsts iestādēs vajadzētu ieviest struktūrvienības, kas strādā ar dokumentiem krievu valodā. Vajadzētu pārtaisīt n-tās veidlapas, tā lai tās būtu krieviski, plus vēl visi normatīvie akti jāpārtulko uz krievu valodu un arī turpmāk jāizdod paralēli abās valodās uz viena papīra, kā tas ir ar briseles dokumentiem (katra rindkopa ir trejāda - angļu, vācu, franču). Tas nav nacionāls jautājums, tas ir tīri budžeta jautājums.
AtbildētDzēstNu tas ir vēl viens iemesls, kāpēc es uzdodu šo jautājumu. Kāpēc tas ir vajadzīgs?
AtbildētDzēstMan kā mirstīgajam cilvēkam tas nav saprotams, un lai kā arī censtos meklēt atbildi, es atduros tikai pie kaut kādiem subjektīviem attaisnojumiem.
Protams, ja vēl pieskaita klāt izmaksas par pašu referendumu...